Mēs lepojamies


47175

Māris Jaudzems
06.08.2014


Dzimis 1944.gada 20.septembrī Jēkabpils rajona Ābeļu pagasta „Salmiņos” sešu bērnu ģimenē kā piektais bērns. Vecākie brāli un māsa rūpējās par jaunākajiem ģimenes locekļiem. Jau no bērnības katram bija jārēķinās ar citu ģimenes locekļu interesēm. Tas Mārim visā turpmākajā dzīvē ir daudz palīdzējis veidojot attiecības ar cilvēkiem. 

Tēvs Jānis Jaudzems (1908-1948) strādāja Krustpils cukurfabrikā par grāmatvedi. Māte Berta (dzim. Salmiņa; 1911-1996) strādāja kā apkopēja Krustpils 1.vidusskolā. Māsa Ildze auklēja bērnus gan skolotāju, gan ierēdņu ģimenēs. Māris kopā ar brāļiem un māsu jau no piecu gadu vecuma gāja pie radiem uz laukiem govis ganīt un darīt citus lauku darbus, lai skolas gaitām apģērbu un ziemai iztiku nopelnītu:
– Atceros, kā pa rugājiem gājām un kājas bija sasprēgājušas. Grūti bija paiet. Gājām, kāja gar zemi vilkdami.
Māra tuvākie radi pēckara laikā tika dažādi represēti. Tēvs Jānis nodarbojās arī ar žurnālistiku, rakstīja dzejoļus. Vienu laiku bija laikraksta „Jēkabpils Vēstnesis” redaktors. Pēckara laikā viņu nepatiesi apvainoja un ielika cietumā. Mira Rīgas Centrālcietumā no tuberkulozes 1948.g. Vēl joprojām bērni nezina sava tēva kapa vietu. Mātes brāļus Oskaru un Albertu Salmiņus, kam bija zemnieku saimniecība, 1946. gadā deportēja uz Intu. Viņi nebija bagāti saimnieki, bet strādīgi. Atgriezās no Sibīrijas izsūtījuma 1956.-57.g. 

Mācības Māris uzsāka 1952.gadā Krustpils 1.vidusskolā. Māris stāsta: Pirmā audzinātāja Tekla Vilcāne mums bija kā cāļu māte. Par visiem rūpējās, visus samīļoja.
1956. gadā nodibināja jauna tipa skolu – Biržu internātskolu. Mēs bijām trūcīga daudzbērnu ģimene, un mūs uzņēma šajā internātskolā. Biju viens no skolas pirmajiem audzēkņiem.
No visas republikas tur sabrauca gudrākie pedagogi, lai strādātu ar tiem bērniem, kam nebija viena vai abu vecāku. Mana audzinātāja no 5. līdz 11.klasei bija ģeogrāfijas skolotāja Lidija Erdlāne. Mūs mācīja direktore Lilija Eniņa, vēstures skolotāja Rasma Goba, Latviešu valodas skolotāja Rūta Krastiņa, zīmēšanas skolotāja Mirdza Dzērvīte, pionieru vadītāja Olga Grīnberga, vecākais audzinātājs Manfreds Krūklītis. Mācību pārzine bija LPSR Nopelniem bagātā skolotāja Olga Kiseļova. Par to, ka es tur nonācu, esmu gandarīts un priecīgs. Skolā mēs dzīvojam kā viena liela ģimene. Mācījāmies no saviem skolotājiem. Piedalījos sabiedriskajā darbā: veicu posmveža, pulciņa padomes priekšsēdētāja, klases vecākā, pionieru vienības padomes priekšsēdētāja, komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāra pienākumus. Mums laimējās, jo mums bija lieliski pedagogi! Skolai bija augsts prestižs: mēs gan sportā, gan pašdarbībā, gan mācību olimpiādēs bijām vieni no labākajiem republikā. Fizkultūrā bija skolotājs Arvīds Poišeika. Viņš prata aizraut skolniekus. Mums skolā iemācīja daudzas dzīves gudrības. Iesākumā dzīvojām pa 15 līdz 20 zēni vienā istabiņā. Pēc internāta pārbūves 1985.g. tikai 2-3 iemītnieki vienā istabā. Kopā mācījos ar daudzkārtējo Latvijas čempionu dambretē Laimoni Zālīti. Arī mani brāļi Jānis un Juris pabeidza šo skolu. Vēlāk strādājot kopā ar Osvaldu Strautiņu, atceros viņa teikto: – Nav sliktu skolnieku, ir tikai slikti skolotāji. Vajag vienmēr uzdot tādus jautājumus, ko skolēns var atbildēt. Darba tikums tika uzturēts ļoti augstā līmenī. Mums mācīja: –Proti visus darbu! Nebaidies ne no viena darba, tad darbs tevi slavēs! 1963. gadā pabeidzu Biržu internātvidusskolas 11.klasi. Sekoja trīs gadu dienests armijā Kaļiņingrādas apgabalā motorizēto kājnieku daļā. Pēc armijas iestājos LVU Fizikas – matemātikas fakultātē. Neklātienē mācoties un strādājot par fizkultūras skolotāju, netiku ar visu galā. Pārtraucu mācības universitātē un iestājos Fizkultūras institūtā.  

Ar savu morālo stāju, augsto pienākuma apziņu skolotājs M. Jaudzems deva lielu ieguldījumu dzīves pabērniem gudrību mācīšanā un miesas stiprināšanā. Bija viens no aktīvākajiem fizkultūras skolotājiem rajonā. Prieku sagādā, ka kādreizējie audzēkņi pienāk un ir man pateicīgi par sportisku rūdījumu, kas noder darbā un dzīvē. Esmu arī priecīgs, ka varēju izveidot labu sporta bāzi. 1980. g. Padomju Savienībā notika olimpiskās spēles. Bija izsludināts konkurss par labāko sporta bāzi. Biržu internātskolas laukumu nosauca par komjaunatnes triecienceltni. Bet vasarā bērni bija aizbraukuši uz mājām. Faktiski visu darījām divi cilvēki — es un skolas kurpnieks. To uzzināja laikrakstā „Padomju Jaunatne”. Tur nopublicēja rakstu par komjaunatnes triecienceltni bez komjauniešiem. Radās palīgi. Skrejceļa ierīkošanai atveda tenisītu, un sarkanais celiņš uz zālāja fona izskatījās lieliski. Internātskolas sporta laukums bija viens no lielākajiem un labāk aprīkotajiem rajonā un valstī. Tagad ir ļoti maz skolu, kur slēpo. Tiklīdz uzsniga sniegs, mēs visu laiku pa lauku dzīvojām. Pēdējā mana darba gadā Biržu internātskolā, renovēja sporta zāli. Visu laiku, vai lietus vai sniegs, sports notika ārā. Tā gandrīz divus gadus. 

M. Jaudzems apguva jaunākās zināšanas un savu pieredzi nodeva citiem. 25 gadus M.Jaudzems bija rajona sporta skolotāju metodiskās apvienības vadītājs. 1994. g. viņš izstrādājis metodisku līdzeklis – brošūru „Gatavosim paši”. Kad valda ekonomiskā krīze un izglītībai nepietiek līdzekļu, ir svarīgi, lai neciestu bērnu fiziskā audzināšana. Vienlaicīgi liels audzinošs faktors ir tas, ka bērnu pašu ieguldītais darbs sporta inventāra izgatavošanā maina attieksmi pret šī inventāra izmantošanu un saglabāšanu. Metodiskajā materiālā skolotājs iesaka arī darba uzlabošanas paņēmienus fizkultūras stundās un netradicionālo sacensību formas: olimpiskās dienas, ziemas sporta dienas bez tradicionālās slēpošanas, handikapa skrējienus, veselības kilometrus, sacensības: „Saturieties, zēni!”, „Saturieties, meitenes!” utt. Atzinību un ievērību guva skolotāja izstrādātais konkurss „Biržu puika”, kas veicināja ne vien sportisko izturību, bet arī zemkopības iemaņu apgūšanu.

Atceroties Biržos nostrādāto laiku, M. Jaudzems saka: — 39 darba gadus kā sporta skolotājs un audzinātājs esmu aizvadījis Biržu internātskolā. Es lepojos ar to, ka arī pats esmu absolvējis šo mācību iestādi un tur apguvis pirmās darba iemaņas, kas vēlāk lieti noderēja. Šajā skolā pavadīju gandrīz 50 savus dzīves gadus – no audzēkņa līdz Vecākajam skolotājam. Pēdējos desmit gadus es strādāju arī kā mājturības skolotājs.  Ir prieks un gandarījums pēc gadiem satikties skolas salidojumos ar bijušiem audzēkņiem. Jānis Skanis skolas laikā bija republikas čempions augstlēkšanā. Tagad pazīstams aktieris. Jānis Karavaičiks – Latvijas vieglatlētikas savienības prezidija loceklis. Soļotājs Jānis Bite, nu jau miris. Kā Lauku sporta biedrības „Vārpa” padomes loceklis kopā ar Austri Janovski, Arnoldu Jakubovski, Jāni Knodzi Māris organizēja Lauku sporta biedrības „Vārpa” sporta spēles ar skolēnu masu vingrojumiem, ar mākslinieku piedalīšanos, medaļām, olimpisko uguni. Kopā ar Ludi Skostu un Viktoru Raģeli M.Jaudzems rīkoja plaša mēroga sporta sacensības Salas pagasta ļaudīm. Bija Salas padomes deputāts. M. Jaudzems atzīst, ka pēdējos gados darbs skolā vairs nav sagādājis gandarījumu - izglītības sistēmā pašlaik pārāk lielu uzmanību pievērš bērnu tiesībām, aizmirstot par viņu pienākumiem. Par skolotāju būtu vēl turpinājis strādāt, ja nebūtu pārprastās brīvības (M.Jaudzems saka - „džins no pudeles izlaists”). Skolotājs var palūgt, lai bērns dzied korī, spēlē teātri vai sporto, bet skolēns ir tiesīgs neko negribēt. Arī mācīties var negribēt. Bērni izaug par paģērošiem prasītājiem, kuriem nav pienākumu pret ģimeni un sabiedrību. Mazpulki, skauti, gaidas šobrīd ir mazskaitliskas organizācijas, kas darbojās uz sabiedriskiem pamatiem bez valsts atbalsta. Reti kur bērni mācās strādāt komandā, apgūst līdera iemaņas. Atmetot pionierus un oktobrēnus, atmetām arī to, kas šajā darbībā bija pozitīvs. M. Jaudzems neslēpj, ka ilgajos darba gados viņam izveidojās ieradums - pedagogs audzēknim ir respektējama persona. Tas, ka pašlaik skolēni to neievēro, traucējis turpināt darbu skolā, tāpēc viņš savu sportisko darbību turpināja SIA „Jēkabpils sporta centrs” 
 

Māris Jaudzems par SIA „Jēkabpils sporta centrs”(2007. Gada februārī): „Sporta centram uzticēti apmēram 25 sporta veidi. Darbs man vienlaikus ir hobijs, jo varu pilnībā nodarboties ar to, kas man patīk — plānošanu, organizēšanu, reklamēšanu. Šajā darbā ļoti noder līdzšinējā pieredze. Sporta centra moto ir — „No masveidības uz meistarību!”. To cenšamies īstenot, organizējot pasākumus ģimenēm, jauniešiem un pieaugušiem. Īpašu uzmanību pievēršam jauniešiem, kas ir beiguši skolu, bet nav atraduši darbu vai citas iespējas. Ir tāda ideja, ka ziemā (jo vasarā tomēr ir vairāk sportošanas iespēju) tieši viņiem atvēlēsim katru brīvdienu vienu no Jēkabpils sporta zālēm. Galvenā treneru un skolotāju rūpe, lai katrā sporta veidā notiktu mērķtiecīga un plānveidīga paaudžu maiņa. Es esmu pret agro specializāciju. Sākumskolās bērniem jāiemāca kustību prieks un visi vieglatlētikas pamati: skriešana, lekšana, mešana. Liela daļa sporta skolotāju slinki kļuvuši. Iemet tik bumbu laukumā vai zālē, bet nestrādā ar bērniem, nemāca vispārattīstošos vingrinājumus, ierindas mācību. Skolēniem nedrīkst būt maksas sporta pakalpojumi. Es uzskatu, ka vienu paaudzi jauniešu, kas jau beiguši skolas un nav bijuši armijā, esam zaudējuši. Mēs vairs nevaram viņus piesaistīt sportam.

Vērojot M.Jaudzema darba aizrautību, ilggadīgais kolēģis Francis Sjomkāns saka: –Viņš ir savā vietā. Joprojām piedalās veterānu sacensībās galda tenisā, rajonu pašvaldības sporta spēlēs, izglītības darbinieku sporta spēlēs. Bija rajona izglītības darbinieku čempions volejbolā un galda tenisā. Izdomas bagāts rajona sporta dzīves organizators. Ar paša sarīmētām vārsmām, iepriecina sacensību uzvarētājus. Labestīgs, darbīgs, godīgs”.  

2004. gadā M.Jaunzems kopā ar Spodru Purviņu un Andri Kusiņu noorganizēja Jēkabpils pilsētas bērniem un jauniešiem pirmās 21.gs. ātrslidošanas sacensības, dalībniekus apbalvojot ar kausiem un medaļām. Tagad tradicionālas jau kļuvušas skriešanas sacensības apkārt Radžu ūdenskrātuvei, sporta dienas, rajona pašvaldību sporta spēles, Lieldienu turnīrs galda tenisā. Lielu darbu M. Jaudzems ieguldīja 2006.g., organizējot Pasaules sadraudzības skrējienu Jēkabpils rajonā. 

M. Jaudzema sportiskais vaļasprieks ir galda teniss. Viņš joprojām aktīvi trenējas, piedalās sacensībās. Interesanti, ka arī viņa brāļiem darbs un sports visu mūžu iet roku rokā. Māra vecākais brālis Marģers izmācījās par šoferi. Strādāja Jēkabpils autobusu parkā. Visu mūžu aizrāvies ar automoto sportu. Organizējis dažāda veida sacensības. Pats piedalījies. Brālis Juris ir izcils atslēdznieks. Strādāja firmā „Nelss” Aizkrauklē, labs novusists un galda tenisists. Brālis Indulis ir Iecavas putnu fabrikas galvenais inženieris, aizraujas ar novusu. 

M. Jaudzema hobijs ir arī viņa sakņu dārzs. – Kad no Biržiem pārvācos uz Jēkabpili, tūlīt meklēju kādu zemes gabalu. Mans draugs un kolēģis no Ābeļu pagasta Arnolds Jakubovskis piedāvāja tādu iespēju. Pavasarī pirksti burtiski niez, kā gribas parušināties zemē. Vēlāk ir interesanti vēroju, kā viss spraucas ārā un aug. Protams, priecē, ka ir, ko likt galdā. Tagad jau drošāk ēst tikai to, ko pats esi audzējis.  

Iemīļota aizraušanās ir krustvārdu mīklu minēšana. Kad rokās parādās jaunākie žurnāli, gadās aizmirst par miegu un azaidu. Pa laikam pievēršas arī dzejas rindu rakstīšanai un dzīves atziņu apkopošanai. M.Jaudzems stāsta, ka vārsmošanas gēni mantoti no tēva. — Rīmes parasti top par godu kādam konkrētam notikumam. Es tās rakstu arī katram sporta sacensībām. Ja atklāšanā noskaitu kādu pantiņu, rodas pavisam cita atmosfēra, jo parastās uzrunas jau visiem apnikušas.

Raksts sagatavots izmantojot:

Jēkabpils BJC, mazpulka priekšnieks Jānis Utiāns,

konsultē Spodra Purviņa, 2007.g. februāris

 


      Atpakaļ