Mēs lepojamies


47174

Jānis Knodze
06.08.2014


23. februārī ilggadējam sporta skolotājam un trenerim Jānim Knodzem apritēja 70 gadi. Viņš ir dzimis Atašienē, tur arī pabeidzis skolu. Jau mācoties Atašienē, viņš bija aktīvs sportists, ticis pat rajona izlasē, un likumsakarīgi, ka pēc vidusskolas beigšanas tālāk devies mācīties uz toreizējo Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu (LVFKI). 


Mazais «pļaujmašīnas operators» 

— Sportam mani norūdīja fiziskais darbs laukos. Bērnībā negāja viegli, jo tēvs bija ieslodzīts Buhenvaldē, un mātei vienai bija jāaudzina mūs — četrus bērnus. Man ir trīs māsas, un es — jaunākais brālis. Piedzimu drīz pēc tam, kad tēvs jau bija ieslodzīts koncentrācijas nometnē. Tiklīdz kaut ko spēju, tā bija jāpalīdz lauku darbos. Atceros, lai sajūgtu zirgu, uzliktu tam sakas, nācās pakāpties uz ķeblīša. Citādi tas tik ceļ galvu augšā un neko nevaru padarīt. Es izdomāju, ka jāpakāpjas, tad aši jāuzliek sakas, un zirgs, galvu raujot augšā, pats uzmet tās sev kaklā, gan līdzi paraujot arī mani... Jā, tā nu biju labības pļaujmašīnas «operators». Jāņa tēvam pēc atgriešanās no Buhenvaldes bijusi iedragāta veselība — astma, un tas Latvijas mitro klimatu nav varējis izturēt, tāpēc devies uz dienvidiem — uz Ukrainu. Mamma savu mūžu nodzīvojusi Atašienē. Strādājusi par pašdarbības režisori, un arī tur puika mātei devies palīgā: — Tiku spēlējis uz skatuves «Trīnes grēkos», dejoju deju kolektīvā un dziedāju korī. Mans skolas laiks aizritēja piecdesmitajos gados. Tāds, lauku darbos norūdīts, mērķtiecīgais jauneklis no Atašienes Jānis Knodze 1960. gadā devās tālāk mācīties uz LVFKI. Studiju laikā ticis Latvijas izlasē distanču slēpošanā, un 1964. gadā, startējot PSRS čempionātā distanču slēpošanā, iegūta sudraba medaļa 4x10 km distanču slēpošanā gan individuāli, gan komandā. Pēc augstskolas atgriezies Atašienes vidusskolā, kur neilgu laiku strādājis par sporta skolotāju. Drīz viņu pārcēla darbā Tautas izglītības nodaļā par inspektoru, bet vēlāk — uz LVFKI par pasniedzēju. 

Jaunais vecākais pasniedzējs

— Institūtā sāku strādāt 1966. gadā par vecāko pasniedzēju. Man 24 gadi, bet amats tā saucas — vecākais pasniedzējs, — Jānis smaida. — Taču Rīgā bija lielas problēmas ar dzīvošanu. Ne tikt pie dzīvokļa, ne īrēt, un tā es, pasniedzējs būdams, nakšņoju katedrā saliekamajā gultiņā. Viņš tad jau bija precējies ar savu sievu Annu, pēc gada abiem piedzima dēls, un šāda dzīve jaunajai ģimenei nebija diez ko ērta. Tāpēc Jānis Knodze pēc diviem fizkultūras institūtā pasniedzēja darbā nostrādātiem gadiem piekrita pāriet slēpošanas trenera darbā uz Pļaviņām. 

No Jaujām Pļaviņās līdz Polārajam lokam un Krimai

 — Manā laikā puse republikas izlases slēpotāju bija no Pļaviņām. Kopā ar komandām esmu izbraukājis vai visu bijušo PSRS: no Polārā loka līdz dienvidiem — Karpatiem. Mūsu sirdsdarbs bija Jauju slēpošanas bāzes izveidošana, kuru cēlām no nekā. Tikām pie šur tur salasītiem dēļiem, brusām. To visu sameklējām izgāztuvē, kurā iegriezāmies pa ceļam, kad braucām uz Stučku (tagadējo Aizkraukli — aut.) pēc algas. Tolaik jau celtniecībā jauca ar vērienu un meta tik laukā, bet, ja materiāli nonāca meistarīgās rokās, ar tiem vēl lielas lietas varēja izdarīt. Tā mums tapa treneru būda un citas nelielas koka būves, kas tik labi noderēja sacensību laikā. Kāpēc bāzes izveidei izvēlējāmies Jaujas pie Pļaviņām? Tur sniegs allaž uzkrīt ātrāk un nokūst vēlāk — tātad slēpošanai der ideāli. Daudz laba kopā paveicām ar treneri Imantu Vītolu. Viņš, manuprāt, ir cilvēks - leģenda. Kopā esam startējuši Latvijas izlasē, kopā cēlām Jaujas, un viņš arī bija tas, kurš mani paaicināja uz Pļaviņām. 
J. Knodze atceras, cik liela atbildība un slodze bijusi uz viņa kā trenera pleciem. Komandā ap divdesmit cilvēku, visiem jāpērk biļetes, visi jāpieskata, jāuzmana, lai tiek lidmašīnā.
       — Sverdlovska, Murmanska, Arhangeļska. Desmit Pļaviņās nostrādātajos gados katru gadu bija vismaz trīs vai četri šādi lidojumi uz sacensībām. Atceros — braucām uz laikraksta «Pioņerskaja Pravda» kausu, kas tolaik bija ievērojamas un interesantas sacensības. Mums līdzi devās arī televīzijas brigāde no Rīgas, ko vadīja televīzijas darbiniece Plēsuma no toreizējās Bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijas. Mūsu televīzija tur lūdza arī murmanskiešu TV palīdzību. Kad uzvarējām, mums tika gādātas izklaides: aizveda parādīt galējo Kolas pussalas vietu, kur dzīvo sāmi, kur bērni uz skolu brauc suņu pajūgos. Ziemeļblāzmu gan diemžēl neredzējām, jo tur bijām aptuveni tādā laikā kā patlaban — kad gaisma jau sāk atgriezties. Tāda interesanta dzīve ritēja līdz 1978. gadam, kad mani pierunāja (mana kļūda, ka piekritu) nākt darbā uz sporta biedrību «Vārpa» un ieņemt tās priekšsēdētāja amatu. Te tad arī nostrādāju līdz pat 1991.gadam.

Atkal pilnā sparā celtniecībā

 Astoņdesmito gadu sākumā Jēkabpils stadionam tika uzlikts jauns gumijas segums. Tāds Latvijā tolaik bija vēl tikai Ogrē, Aizkrauklē un Rojā, un nu arī Jēkabpilī. 1983. gadā vajadzēja notikt lauku sporta spēlēm. Ogre no šā goda atteicās. Darbu, kura organizatoriskā puse reāli paveicama savos divos gados, nu astoņos mēnešos bija jāizdara «Vārpai». 

 — Man prasīja, vai es varu. Toreiz bija tāds partijas komitejas priekšsēdētājs Šterns, kurš man uzdeva šo jautājumu. Administrācijas mājas un viesnīcas celtniecība nebija paredzēta nevienā plānā, nevienā projektā. To cēlām «pa gabaliem» tādā ziņā, ka pamatu likšanas laikā tā skaitījās «25. kongresa padomju saimniecības minerālmēslu noliktava», tālāk vienu sienu cēla mežrūpnieki, citu — remonta celtniecības pārvalde, bet vēl citu — «Lauku celtnieks». Naudu dabūjām no Vissavienības arodbiedrību padomes. Visas lietas koordinēja toreizējais rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Šiballo. Bet līdz sporta spēļu sākumam tā ēka tomēr netapa gatava. Tad, kad tas viss bija pilnībā gatavs: gan jau agrāk ieklātais laukuma gumijas klājums, kā arī administrācijas ēka un viesnīca, mūs burtiski gāza apkārt tie, kuri Jēkabpilī gribēja rīkot visādas ministriju spartakiādes — dažu gadu te notika veselas astoņas dažādu resoru vērienīgas sporta spēles.
 J. Knodze atceras atvēzienu, ar kādu tās savulaik tika rīkotas: katrs nākamais iepriekšējo gribēja ar kaut ko pārspēt. Par to, ka spartakiādes varēja rīkot tieši Jēkabpils stadionā, savs labums tika arī biedrībai «Vārpa». 

— Piemēram, melioratori neskopojās un mums uzdāvāja divas tonnas krāsas. Ar šo daudzumu kādus kosmētiskos remontus varēja veikt! Nokrāsojām visas tribīnes, un vēl pietika daudz kam citam. Savukārt pašas spartakiādes bija kā tādas neliela mēroga olimpiādes,— atceras J. Knodze. Spartakiādes lāpa atbrauc ar helikopteru
Tā vienā no šādām reizēm organizatori izdomājuši, ka spartakiādes lāpa uz stadionu jānogādā ar helikoptera palīdzību. 

— Lai lidaparāts piezemētos precīzi noteiktā laikā — kad izskan himnas pēdējie akordi un karogs ir mastā, — visa darbība tika koordinēta ar rācijas palīdzību. Stāv parāde, noteiktā laikā izskrien toreizējais Latvijas rekordists 4000 metros Edgars Lamba, kurš skrien garām visai parādei un tad aizdedz lielo spartakiādes uguni. Helikopters lidoja no Salas puses, un tam neļāva nosēsties, līdz nebija īstais brīdis. Tā tas tur kādu brīdi arī riņķoja gaisā, bet to lielo troksni jau aiz tribīnēm nedzird. Domāju, ka arhīvos kaut kur vajadzētu būt šo spēļu fotogrāfijām. 

Vai masveidība tieši tautas sportā šodien ir tāda pati vai mazāka? 

 — Grūti pateikt, — atbild J. Knodze. — Ir masu slēpojumi, ir daudzas citas aktivitātes. Bet vienu gan varu teikt, ka bērnu sportam tolaik bija desmit reizes lielāks atbalsts, nekā tagad. Bērniem viss bija par velti: ceļa biļetes lidojumiem vien ko maksāja. «Vārpa» bija sabiedriska organizācija, kuru savulaik uzturēja kolhozi, padomju saimniecības un rūpniecības uzņēmumi. Kad tie tika likvidēti, nebija vairs arī naudas. Ko darīt? Es biju gatavs domāt un darīt, bet toreizējā rajona izpildkomitejas vadītāja Silvija Šimfa ar mani kategoriski atteicās ru-nāt. Tieši ar Knodzi nē. Kāpēc, es nezinu šobaltdien. Tā es vienas dienas laikā uzrakstīju atlūgumu un gāju prom.  

Un atkal kā sākumā — daudz fiziska darba  

 — Jā, pēc aiziešanas no «Vārpas» es strādāju visus darbus, ko varēju dabūt. Septiņus gadus nostrādāju, tīrīdams no krūmiem meliorācijas grāvjus toreizējo Vietalvas, Pļaviņu un Selgas kolhozu teritorijās. Es to grāvju shēmu joprojām zinu no galvas. Tagad, kad, garām braucot, redzu, cik tās vietas stipri aizaugušas, sāp sirds, jo zinu, ka līdz ar to nedarbojas tur izveidotās meliorācijas sistēmas. Krūmi jau ir kā nezāle — pēc gada atkal atvasēm galvas gaisā. Ja necirtīsi, drīz būs džungļi vien. 

Lai nopelnītu, tiku strādājis arī mežā, tad lauku veikalā par pārdevēju un pat par tiesu izpildītāju. Vienlaikus bija arī trenera darbs. Pēc kāda laika tomēr atkal atgriezos pie savas sirdslietas: 1993. gadā sāku strādāt par sporta skolotāju Jēkabpils 3. vidusskolā, kad mani tur paaicināja toreizējais direktors Ārijs Balodis. Te manā dzīvē atkal sākās viens no interesantākajiem posmiem: ar skolas izlases zēnu komandu 2000. gadā krosā izcīnījām tiesības startēt pasaules čempionātā Āfrikā, un tur 22 valstu konkurencē ieguvām 12. vietu. Vēlāk ar meiteņu komandu braucām uz Čehiju, kur rezultāti bija vēl labāki: no 23 komandām devītie. Skolas komanda piedalījās arī pasaules mēroga sacensības — Humberta kausā (šīm sacensībām viņus sagatavoja treneri Modris Osvalds un Aivars Noris). Nu un šogad gan zēni, gan meitenes no Jēkabpils 3. vidusskolas gatavojas pasaules skolu sacensībām krosā, kas martā notiks Maltā. Sāpīgi, ka šīm sacensībām no valsts kabatas nevar dabūt ne santīma. Vismaz labi, ka tās atbalsta Jēkabpils dome. Bet es pats patlaban trenēju mazos: desmit un vienpadsmit gadus vecos bērnus. Arī ar viņiem jau pabūts daudzās sacensībās, un rezultāti bijuši gana labi. 
Jānis Knodze stāsta, ka patlaban ar prieku pilda arī vectētiņa pienākumus, vadājot uz skolu un mājup mazdēlu, un priecājas, ka dēli Gints un Kaspars un viņu bērni arī vairāk vai mazāk ir draugos ar sportu. Jānis Knodze par sievu stāsta — Viņai esmu pateicīgs par to, ka Anna, tāpat kā daudzas sportistu sievas, pacieta to, ka praktiski nekad brīvdienās nebiju mājās. Vēl vairāk — viņa savulaik pat devās man līdzi uz sacensībām un palīdzēja rakstīt diplomus: Annai vienmēr bijis skaists rokraksts. Mani mazbērni Anna un Krišjānis jau ir itin labi vieglatlēti, un Krišjānis vēl arī labi slēpo, kā arī aktīvi interesējas par Latvijas labākajiem sportistiem un to rezultātiem.

Raksts sagatavots izmantojot:

Ilzes Bičevskas rakstu.  



 


      Atpakaļ