Mēs lepojamies


47171

JĀNIS ĀBOLIŅŠ (1936.04.17.-2016.11.20.)
06.08.2014


(1936.04.17.-2016.11.20.) 

Jānis dzimis 1936.g. 17 aprīlī Jēkabpils rajona Kūku pagasta Zīlānos. Tēvs Alberts Nikolaja dēls Āboliņš (1897-1973) zemkopis, mantojumā no vecākiem bija 16 ha zemes – 8 ha pie mājas un 8 ha Kaķīšu purvā. Padomju gados tēvs kolhozā Zīlāni kopa zirgus. Māte Alvīna Āboliņa (1902-1973), dzim. Lipša, zemniece. Jānim bija 7 gadus vecāks brālis Ēvalds (1929-1994). Mācības Jānis uzsāka 1944. gadā Zīlānu pamatskolā, bet saslima, un atsāka mācīties 1.klasē 1946.gadā.
Bērnībā Jānis strādāja kolhozā. Vienpadsmit ar pus gadu vecumā dažas nedēļas aizvietoja saslimušo slaucēju: trīs reizes dienā ar rokām slaucot 14 govis, barojot, tīrot, izvedot mēslus no fermas. Pēc tam mazajam darba rūķim sāpēja mugura.
Krustpils 1. pamatskolā (tag. Jēkabpils 3.v-sk.) Jānis mācījās no 1950.g. līdz 1953.g. Atmiņā ar dzīves nopietnību, prasībām un stāju iespiedies fizkultūras skolotājs, bijušais Latvijas armijas kapteinis Jānis Alfrēds Bērziņš. Skolas gados sēdēja vienā solā ar skolotāja Bērziņa dēlu Juri Bērziņu. Juris beidza vidusskolu, LVFKI un bija republikas rekordists lodes grūšanā. Jānis pēc pamatskolas strādāja gaterī par strādnieku, kādu pusgadu arī grāmatvedībā. Viņam ļoti patika strādāt. J.Āboliņš nesaprot šodienas „tīņus”, kam maz interešu un bail no fiziska darba. Aktīvi sportoja. 
1955.g. Jāni iesauca Padomju Armijā. Dienēja jūras aviācijas sakarniekos. Šos gadus Jānis uzskata par dzīves skolu: Sapratu, ko nozīmē būt grūti dažādās niansēs. Baroja slikti. Izjutu zemē nomestas maizes garoziņas vērtību un garšu. Pastāvīgi tiku pazemots, jo nebiju krievs.
Pēc dienesta Jānis 6 gadus strādāja sakaru nozarē, pabeidza vakara vidusskolu. Neilgi mācījās Rīgas lauksaimniecības tehnikumā, bet pārtrauca, lai uzsāktu fizkultūras skolotāja darba gaitas Atašienes astoņgadīgajā skolā. Vienlaikus (1965-1970) neklātienē mācījās Fizkultūras institūtā (tag. Sporta akadēmijā). Veselības, spēku un fiziskās dailes elks Jānim bija kinoaktieris Džons Veismillers, pirmais Tarzāna lomas tēlotājs. Atašienes skolā tolaik mācījās ap 115 skolēnu. Jānis Āboliņš organizēja ar sportu saistītas aktivitātes, skolēnus iesaistīja dažādās sacensībās. Joprojām Atašienē skolotāju Āboliņu pazīst -un ne tikai pirmie skolēni, bet arī viņu mazbērni. No 1959.g. Jānis organizēja arī sporta darbu Zīlānu kolhozā bija fizkolektīva vadītājs. Dažādos rajona un valsts mēroga sporta pasākumos sadarbojas ar Austri Janovski, Arnoldu Jakubovski, Franci Sjomkānu, Māri Jaudzemu u.c. J.Āboliņš no 1960.g., jau 48 gadus, lai jaunieši uzlabotu fiziskās spējas, bez maksas trenē viņus svaru bumbu cilāšanā, atlētiskajā vingrošanā un svarcelšanā. Kūku pagastā nav trenažieru zāles, tāpēc tie, kuri vēlas trenēties vai nodarboties ar atlētiskos vingrošanu, dodas uz skolotāja Āboliņa leģendāro klētiņu „Zīlānos”. Aiz laika zoba sagrauztās klētiņas durvīm ir sporta zāle — pašdarināti trenažieri, dažāda izmēra svaru bumbas, stieņi. Pie durvīm piestiprināta emblēma — svaru bumba un olimpiskie riņķi, kas simbolizē ceļu no svaru bumbām līdz olimpiskajām spēlēm. Man tiešām te ir izauguši čempioni, pat olimpisko spēļu dalībnieki. Sportiskās gaitas uzsākuši 10 republikas un pasaules mēroga sportisti: bobslejists Egils Bojārs, daudzkārtējie dažādu rangu rekordisti svarbumbu un svaru celšanā: Aivars Vilcāns, Andris Kalniņš, Ivars Odziļēvičs, Jurijs Fomičovs, Renārs Kadžulis, Kārlis Stars, Ņikita Sekretovs, Valērijs Cvetkovs, Pēteris Dzimtais. Pie manis aizvien no 15-20 personas trenējas. Diemžēl klētiņai jau vairāk nekā 160 gadu, viens stūris jumtam iebrucis, bet remontam man naudas nav. Viss te balstās uz entuziasmu. Jānim prieks, ka viņa mudināti, daudzi puiši, izaug par stipriem un spēcīgiem, bieži gūst uzvaras Republikā un izcīna pat vadošās vietas pasaulē. Par panākumiem darbā Jānis uzskata arī to, ka jaunieši jebkura veida sacensībās izcīna godalgotas vietas, sacenšoties ar vienaudžiem. 
–Ir jābūt trakam, lai gandrīz pusgadsimtu to darītu. Laikam esmu traks gluži kā Dons Kihots, kurš cīnās ar vējdzirnavām, – saka skolotājs. Svarcelšanas sacensībās un tagad svarbumbu celšanā J.Āboliņš joprojām ir sacensību galvenais tiesnesis arī Republikā. No 1965.g. Jānis Āboliņš regulāri vasarās, brīvajā laikā, organizē peldēšanas nodarbības bez maksas. Jāņa vadībā peldēšanas māku apguvuši vairāk kā 1000 cilvēku. Jaunākajam bērnam, kam viņš iemācījis peldēt, bijuši tikai trīs gadi, vecākajam ap 50. Viņš atzīst, ka peldēšana uzlabo veselības stāvokli un pašsajūtu (turklāt Laukezera ūdenim piemītot dziedniecisks spēks), var lieti noderēt dažādās dzīves situācijās. Iemācīt peldēt varot ikvienam, taču katram nepieciešams individuāli atšķirīgs laiks. Bērnu jāprot pārliecināt par viņa spējām un pārvarēt bailes no ūdens. Atceroties savu bērnību, Jānis stāsta: Pats iemācījos peldēt tikai 6. klasē. Toreiz manā acu priekšā Daugavā slīka meitene. Viņa brida uz saliņu, kur ganīja kazas. Pēc lietus bija pacēlies ūdens, viņa iekrita bedrē un nevarēja tikt ārā. Mēs, pieci puikas, nobijāmies, visi stāvējām malā un skatījāmies. Meitenei, par laimi, izdevās tikt krastā, un tad viņa teica: „Puikas, kā jums nebija kauna?” Pat pēc 60 gadiem man joprojām ir kauns par to, ka nesteidzāmies viņu glābt.
1966. g. Jānis Āboliņš sāka strādāt Sūnu pamatskolā par fizkultūras skolotāju, bija 4 klasēm audzinātājs. Pēc labākās sirdsapziņas audzināja skolēnus, viņu vidū arī meitu un dēlu, kuri sasniedza labus rezultātus sportā. Daudzās aptaujās skolotājs Āboliņš bija populārākais skolotājs.

… katrā izlaidumā jutu, te aiziet dzīvē vairāki olimpiskie čempioni, ja vien viņi strādātu sūro treniņu darbu.” 1986.g. viņam piešķirts nosaukums Teicamnieks Tautas izglītības darbā. 

Vēloties palīdzēt citiem, 1970. gadā J.Āboliņš kļuva par asins donoru. Bija arī tieksme eksperimentēt, lai izzinātu sevi. Bērnībā bija sapņojis izmācīties par ārstu, bet šaubījās par savām spējām. Varbūt tāpēc Jānis tagad aizraujas ar rīkstniecību, slimību diagnostiku, daļēji ar dziedniecību. Viņš bez maksas nodevis asinis vairāk kā 100 reizes, par to ir saņēmis nosaukumus: PSRS Goda donors un Latvijas Republikas Goda donors.

Bijušais sporta skolotājs un treneris Jānis Āboliņš mīlestību pret fiziskām aktivitātēm cenšas attīstīt ne tikai jaunākām paaudzēm. Visu dzīvi viņš aktīvi sporto pats. J.Āboliņam ir 1.sporta klase svarcelšanā, svarbumbu celšanā, slēpošanā, GDA ziemas daudzcīņā; viņš ir desmitkārtīgs LPSR čempions svarcelšanā kolhozu un sovhozu spēka vīru grupā. Kopumā J.Āboliņam ir ap 240 goda rakstu un diplomu, daudzas medaļas.

2005.g. saņemta balva par mūža ieguldījumu svarbumbu sporta attīstībā valstī. Pateicoties Jāņa Āboliņa audzēkņu rezultātiem, 2006.g. viņam piešķir Jēkabpils rajona labākā trenera nosaukumu un Jēkabpils rajona padomes Goda rakstu. 2007.g.konkursa „Vedējs” laureāti bija Daina Miezāne un Jānis Āboliņš (organizē biedrība „Sēlijas partnerība”, kuras devīze: - „Lauki ir vide, kurā vērts dzīvot”). 

Lai saglabātu un nostiprinātu veselību, Jānis joprojām nodarbojas ar atlētisko vingrošanu un ir viens no labākajiem peldētājiem rajonā savā vecuma grupā. Viņš ir arī šaha, dambretes spēles popularizētājs skolā, pagastā, rajonā. Jāni Āboliņu interesē ģeogrāfija, orientēšanās, fotogrāfija, viss jaunais, neparastais. J.Āboliņam ir izveidojusies sadarbība ar Kūku pagasta Novada izpētes centra vadītāju Vizmu Lejiņu. Jānis Āboliņš ir apkārtējo notikumu dokumentētājs (no 1966 līdz 2004.g. ir aprakstījis Sūnu pamatskolas bijušo skolēnu sportiskos sasniegumus), materiālu vācējs un apkopotājs par dažādām tēmām, kas saistās ar paša interesēm (materiāli par Jēkabpils pansionātu, materiāli par
kara veterāniem, pieredzes materiāli par ātruma, spēka vingrinājumu lomu, bumbiņas mešanas izaugsmes rezultātiem meitenēm, par sportista paškontroles un higiēnas nozīmi u.c.). Kopš 1965.g. sakrājis un sistematizējis sacensību protokolus, vimpeļus, goda rakstus. 

Visi, kuri pazīst Jāni, ir pārliecinājušies, ka viņam piemīt spēja pārliecināt, uzmundrināt, palīdzēt grūtā brīdī noticēt sev. Liels Latvijas patriots. 1991.g. piedalījās lielajā Daugavas krastmalas manifestācijā, kā arī barikāžu aizstāvju rindās Zaķu salā. Vēlākajos gados - no Jēkabpils rajona Zemessardzes dibināšanas sākuma - 12 gadus līdz aiziešanai pensijā J.Āboliņš bija zemessargs, apmācīja arī jaunsargus.

Jānis izaudzinājis dēlu un meitu. Meita Inita Āboliņa – Latvijas Nacionālās operas nošu bibliotēkas darbiniece, vispusīga mūziķe. Daudzi Initu pazīst kā „Lauku muzikantu” dalībnieci, bet viņa muzicē arī Latvijas valsts simfoniskajā orķestrī un Nacionālās operas orķestrī. Dēls Inārs ir strādnieks. Būdams pensionārs, Jānis Āboliņš nejūtas kāpensionārs. Viņš ir sabiedrisks, sportisks, netaupa sevi, rūpējoties par vides tīrību (īpaši kopj Laukezera apkārtni). No viņa nāk enerģija un dzīves
spēks. Ātri tiek pāri savām problēmām. Jānis vienmēr sirdī ir un būs jauns!

Runājot par 2007.gadā iegūto atzinību konkursā Latvijas lepnums, Jānis Āboliņš saka: „Latvijas Lepnums –2007” ir visaugstākais mana darba novērtējums. Bija vērts dzīvot, lai kaut ko tādu pieredzētu! Emocijas. Daudzās tikšanās, iepazīšanās. Pieņemšana pie valsts prezidenta. Domu apmaiņa ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, eksprezidentu Gunti Ulmani, dzejnieci Māru Zālīti, mācītāju Juri Rubeni, komponistu Pēteri Vasku, TV mūzu Baibu Sipenieci, sporta leģendu Artūru Irbi u.c. Noslēguma ceremonija tik saviļņojoša, ka katram acīs bija asaras. Paldies „Latvijas lepnuma” organizētājiem!

Raksts sagatavots izmatojot:

2008.g. februāris Jēkabpils BJC
Sagatavoja mazpulka dalībnieki: Ernests Lenšs,

 Dagmāra Ņikitina, Anna Aļeksējeva,

 Elīze Miezāne, Linda Krūmiņa.
Konsultē Spodra Purviņa

 

 


      Atpakaļ